Konrāda Jaukuma dienasgrāmata

Saulainajās dienās biju aizbraucis uz nūdistu pludmali. Tikai nepārprotiet mani, es jau neesmu viens no tiem perversajiem izvirtuļiem, kas atļaujas gaišā dienas laikā sabiedriskā vietā izkarināt publiskai apskatei visus savus orgānus! Vienkārši nolēmu, ka, lai ļaunumu varētu iznīcināt, tas vispirms ir jāiepazīst. Man bija radies priekšstats, ka tajās nūdistu pludmalēs pulcējas visādi veci, krunkaini veči un jaunas, naivas meitenes un nododas savām neķītrajām orģijām, darot lietas, par kurām pat iedomājoties mūsu mācītājs Teodors momentā nosirmotu un sāktu raustīt valodu. Un ziniet ko? Es nebiju tālu no patiesības!

Biju paņēmis līdzi arī savu fotoaparātu, un man izdevās iegūt dažas bildes no tās ainas, kas pavērās manām acīm. Pārāk atklāti jau es to, protams, darīt nedrīkstēju. Esmu dzirdējis briesmu stāstus par to, kā nenormālie nūdisti noķēruši nabaga nejauši pludmalē ieklīdušo tūristu, piesējuši to pie koka ar kājām gaisā un atstājuši pa nakti karājoties; vai vēl ļaunāk, piespieduši viņu iesaistīties savā nūdistu sektā; vai vēl ļaunāk, novilkuši tūristam bikses un smējušies par viņa mazo, bālo krāniņu, kurš lielā uztraukuma dēļ sarāvies vēl sīkāks kā parasti un piedevām vēl noliecies uz kreiso pusi. To visu es, protams, esmu tikai dzirdējis un pats uz savas ādas piedzīvojis neesmu, bet nu tomēr...

Labi, pietiks muti dzisināt, lai labāk runā bildes! Spiediet uz fotogrāfijām, lai redzētu tās pilnā izmērā!

Pirmajā bildē, šķiet, redzama parasta jūras mala - smiltis, ūdens un debesis, bet neļaujiet sevi tik viegli apmuļķot, paskatieties ciešāk! Jums pat ar vienas rokas pirkstiem nepietiks, lai saskaitītu visus tur redzamos locekļus.

Un tas vēl ir tikai sākums. Man bail pat iedomāties, kādas izvirtības notikušas otrajā bildē redzamajā vietā. Nu, vienkārši mežoņi!

Un pēdējā aina vispār pārsit visus manus ļaunākos murgus. Tās niedres, kas redzamas tālāk, nepārtraukti šūpojās, kaut gan vēja tajā dienā nemaz nebija. Un nedomājiet, ka viņas tur nejauši tā ieaugušas, gan jau nūdisti viņas regulāri izmanto savās pagāniskajās rotaļās. Izlaidības kalngals, nekas vairāk!

Ejot projām no tā ļaunuma perēkļa jeb tā sauktās nūdistu pludmales, vēl pieliku pie deniņiem rādītājpirkstu un pagrozīju, lai taču tie nelaimīgie vienreiz attopas! Tad gan skrēju prom ko kājas nes, kamēr vēl nav par vēlu.

Nedēļas nogalē biju aizbraucis pie Vizmas tantes palīdzēt viņai risināt krustvārdu mīklas. Turpceļā sēdēju pie loga pilnajā autobusā un garlaikots skaitīju ceļmalas stabiņus, kad kādā pieturā iekāpa simpātiska brunete ar zaļām acīm un apsēdās man blakus. Es jutos ļoti glaimots par šādu viņas rīcību, jo ne jau tādēļ vien, ka tā bija vienīgā brīvā vieta visā autobusā, meitene būtu izvēlējusies sēdēt tieši man blakus, tāpēc nolēmu, ka viņa vēlas iepazīties.

Tā kā īpaši veiksmīgs attiecībās ar pretējo dzimumu nekad neesmu bijis, sajutu, ka mana sirds sāk sisties spēcīgāk un kaklā sāk veidoties kamols. Mēģināju atsaukt atmiņā visu, ko esmu iemācījies par uzvedību randiņā. Pirmo noteikumu man pirms daudziem man iemācīja mamma, kad ap manu mazo Pēterīti sāka augt pirmās spalviņas. "Meitenes klātbūtnē nesēdi ar izplestām kājām un nebāz roku biksēs, citādi viņa padomās, ka tev tikai viens prātā!" viņa teica. Toreiz es vēl nesapratu, par kuru vienu iet runa, bet mammu klausīju.

Juzdams, ka man pirmajam būtu jāpārtrauc neveiklais klusums, mēģināju pēc iespējas nemanāmāk norīt lielo kamolu, lai varētu uzsākt sarunu. Par laimi, atcerējos, ka man līdzi ir ledenes, tāpēc iebāzu roku kabatā, lai tās sameklētu. Tajā brīdī es atcerējos otro likumu saskarsmē ar meitenēm - esi pieklājīgs. "Vai vēlies pasūkāt?" jautāju blakussēdētājai, un tūlīt pat, saprazdams savu kļūdu, piebildu: "Konfekti," un sniedzu viņai sauju ar ledenēm. "Nē, paldies!" meitene atbildēja un izņēma grāmatu, izlikdamās, ka lasa. Es iebāzu mutē vienu ledeni un sāku domāt, sarunas tematu.

"Vai tu kaut kur brauc?" prasīju brunetei, pieliedamies tuvāk, lai varētu pasmaržot viņas matus. "Ja es nekur nebrauktu, tad droši vien šobrīd neatrastos autobusā," viņa atbildēja, nepaceldama galvu no grāmatas. Gudra meitene, es klusībā nopriecājos. Man patīk gudras meitenes. "Kas tev visvairāk patīk autobusos?" jautāju, atcerēdamies nākošo noteikumu - uzdod jautājumus, kas neprasa tikai atbildi "jā" vai "nē", lai dotu meitenei iespēju runāt. "Klusums," jauniete teica un atvirzījās no manis nedaudz tālāk. "Man arī patīk klusums," es turpināju sarunu, "un vēl man patīk sliekas." Viņa turpināja skatīties grāmatā. Sapratu, ka tas viņai ir sāpīgs temats, tāpēc piekodināju sev sliekas vairs nepieminēt.

Kādu brīdi klusumā vēroju blakussēdētāju. Viņai mugurā bija zila blūzīte, džinsu svārki un baltas biksītes. Tās es ievēroju, kad sniedzos pakaļ it kā nejauši nomestai biļetei un it kā nejauši paskatījos viņai zem svārkiem. "Man patīk tava blūze," es sacīju, atcerēdamies, ka meitenēm patīk komplimenti. "Tā nav blūze, tas ir topiņš," mana jaunā draudzene atbildēja, manāmi pikta. Klusībā nolādēju sevi par šo izgāšanos. Kā gan es varēju būt tik neaptēsts un nosaukt topiņu par blūzi! Cerams, tas nesabojās mūsu attiecības, un viņa gribēs mani satikt vēl kādu reizi.

Pie Lejasbērziem meitene piecēlās un devās uz autobusa priekšgalu. "Piezvani man kādu reizi!" es saucu viņai pakaļ. To, ka viņa droši vien nezina manu numuru es sapratu tikai tad, kad mana draudzene jau bija izkāpusi no autobusa. Tagad ar nepacietību gaidu mūsu otro randiņu. Varbūt man pat izdosies uzzināt viņas vārdu.

Šajos laikos, kad visi uztraucas par ekonomisko krīzi un sūdzas par naudas trūkumu, es esmu nolēmis pievērsties biznesam. "Es nemācīšu jūs taupīt, es mācīšu jūs pelnīt," tā reiz teica Rainis, un vēl šodien šie viedie vārdi nav zaudējuši savu aktualitāti! Tāpēc es saspļāvu sev saujās un ķēros pie naudas pelnīšanas (metafora, protams, es jau neroku kartupeļus, ka būtu jāspļauj saujās).

Pirmais, kas nepieciešams, ir biznesa ideja. Kaut kas, kas tevi nostādīs priekšgalā visiem pārējiem. Es apsēdos pie alus kastes un sāku domāt - kas visiem cilvēkiem ir vajadzīgs, bet ko nekur nevar nopirkt? Šis ir grūtākais posms visā biznesa taisīšanas procesā, un daudziem šis pirmais pakāpiens šķiet pārāk augsts, lai pacenstos un nodrošinātu sev pārtikušas vecumdienas. Tomēr es neesmu radis tik viegli padoties, un alus kastei kaut kur pusē pār mani beidzot nāca apskaidrība, un es gandrīz novēlos no krēsla, pārsteigts par savu satriecoši ģeniālo ideju.

Zeķes ar bumbuļiem! Tieši tā, zeķes ar bumbuļiem ir mana biznesa ideja! Vecāki cilvēki (nu, tādi kā es) pavisam noteikti ar nostaļģiju atceras saulaino bērnību, kad, ejot uz bērnudārzu, kājās tikai autas baltas, ar bumbuļiem rotātas pusgarās zeķes, un kā bērni savā starpā sacentās, salīdzinot, kuram lielāki bumbuļi. Tieši šīs jaukās atmiņas būs pamudinājums nopirkt manas zeķes ar bumbuļiem, lai vismaz uz brīdi atgrieztos skaistajā un bezrūpīgajā bērnībā. Arī jauni cilvēki stāvētu rindā, lai tiktu pie šīm stilīgajām zeķēm, jo, kā zināms, mode ir cikliska, un pēc maniem aprēķiniem tieši šis ir tas laiks, kad bumbuļiem kuru katru brīdi atkal jānāk modē. Arī valkātāja dzimums šeit nav būtisks, jo tādas zeķes var valkāt kā sievietes, tā vīrieši.

Mārketings, saprotams, ir būtiska panākumu atslēga, tāpēc esmu atradis cilvēku, kuram vēlas līdzināties lielākā daļa vīriešu un kuru savos miklajos sapņos redz lielākā daļa sieviešu (un arī daži vīrieši, neapšaubāmi). Andris Kivičs ir piekritis kļūt par ekskluzīvu bumbuļzeķu reklāmas seju (un kājām), pretī saņemot neierobežotu šī produkta piegādi visa mūža garumā. Viņš savos tuvākajos koncertos un sporta zālē parādīsies, valkājot zeķes ar bumbuļiem, un intervijas laikā priekš Privātās dzīves vienreiz pielieksies un sakārtos savas zeķes, sakot: "Ak, atvainojiet, manas smukās Konrāda bumbuļzeķes ir nošļukušas!"

Investoriem droši vien interesē finansiālie aprēķini. Bumbuļzeķes būs diezgan ekskluzīvs produkts - viena pāra cena būs Ls 4.49. Izejmateriālus (parastas unisex zeķes) es pirkšu saimniecības preču veikalā pa Ls 0.30 par pāri. Dienā es varu uztaisīt bumbuļus priekš diviem pāriem. Es strādāšu 5 dienas nedēļā. Savos aprēķinos es izmantoju vispesimistiskākās prognozes par gaidāmo pieprasījumu pēc manām jaunajām zeķēm ar bumbuļiem. Rezultātā es ieguvu šādu grafiku:

Tātad, skaidri redzams, ka pēc dažiem mēnešiem es būšu uz zaļa zara!

Ieteikt draugiem

Ir pagājis jau krietns laiks, kopš es pēdējo reizi mēģināju iemācīt jums smalko jokošanas mākslu. Nenoliegšu, ka, to darot, es jutos kā zilonis, kas sūdumušai mēģina iemācīt ar snuķi pacelt baļķi. Ziloņi tā dara. Cilā baļķus, nevis māca mušas, protams! Pats vienreiz redzēju to pa diskaverī. Tiem, kas tikko tikai iepazinuši Internetu, atklāšu, ka pie manis var atrast arī pirmo un otro šī kursa lekciju.

Tātad, ķersimies jokam pie ragiem, he-he! Jūs jau droši vien esat novērojuši, ka mūsu popkultūrā ir parādījies jauns joku paveids. Tā nosaukums ir "Ieteikt draugiem". Riskējot garlaikot savus zinošākos un attapīgākos lasītājus, pastāstīšu šā joka būtību. Tā ir vienrinde, kurā tiek adresēta kāda noteikta ļaužu auditorija un kura parasti beidzas ar vārdiem "ieteikt draugiem". Piemēram, šāda: "Visi, kam garšo marinēti gurķīši, spiediet pogu ieteikt draugiem!" Vai arī: "Ja jūs gribat iebāzt pakaļā marinētu gurķīti visiem, kam garšo marinēti gurķīši, spiediet pogu ieteikt draugiem!"

Patiesībā joks jau neslēpjas šajos teikumos, bet gan tajā, ka pārējie patiešām nospiež pogu ieteikt draugiem. Šai darbībai ir divi pozitīvi aspekti. Pirmkārt, tādā veidā par šo joku uzzina arvien lielāks cilvēku loks, otrkārt, tas taču ir sasodīti smieklīgi, ka cilvēki spiež to pogu, pieskaitot sevi jokā minētajai auditorijai un izrādot cieņu autora lieliskajai humora izjūtai. Protams, vēl jau katram "spiedējam" paliek gandarījuma sajūta un mierinājums: "Nu un, ka es pats nekad savā mūžā neizdomāšu neko smieklīgu? Es toties esmu kļuvis vismaz par daļiņu no kāda cita joka!"

Sākumā tas varētu likties nedaudz anti-intuitīvi, ka joks var kļūt smieklīgāks, ja to atkārto daudzas reizes, tāpēc došu kādu salīdzinājumu. Iedomājies situāciju - cilvēks īsos, puķainos šortiņos stāv laukumā pie Brīvības pieminekļa un, iebāzis degunā rādītājpirkstu, nekustīgi skatās uz trīs zvaigznēm. Nekā smieklīga, jūs teiksiet, droši vien kāds stulbs tūrists mēģina sev īsināt laiku, gaidot, kad atvērsies esenšal. Un ja tur stāvētu pieci tādi cilvēki? Vēl joprojām nav smieklīgi. Visticamāk, kārtējā vecpuišu ballīte. Bet tagad iedomājieties, ka tajā laukumā stāv trīssimt tādu cilvēku. Sapratāt, uz ko es tēmēju, ko?

Vēl viena svarīga šo joku iezīme ir to attīstība un transformēšanās. Jūs, iespējams, pamanījāt, ka manā piemērā abos jokos bija pieminēti marinēti gurķīši. Tā nebūt nav nejaušība. Doma ir šāda - tu izvēlies vienu joku un izmanto to par pamatu savam nākošajam jokam. Tie, kas zinās oriģinālo joku, izlasot tavējo, smiesies vismaz par 17% skaļāk nekā pārējie. To zinātniski ir pierādījuši neoficiāli avoti.

Un tagad visi, kam patika šī lekcija, spiediet ieteikt draugiem!

Es vakar smēķēju cigareti. Vispār jau es parasti nesmēķēju, un šis process man nesagādā pilnīgi nekādu baudu, vienkārši dažreiz gribas sajusties krutam. Jūs jau zināt tās filmas, kurās galvenais ļaundaris, stāvot sava ceļos nospiestā pretinieka priekšā, aizdedzina malboro cigareti, lai izbaudītu savu saldo uzvaru un nepiedodamā vieglprātībā sāktu stāstīt labajam varonim savus nākotnes pasaules pakļaušanas plānus, dodot tam laiku un iespēju beigu beigās tomēr pārspēt ļaundari un pazīmēties nevarīgo otrā un trešā plāna tēlu priekšā, sakot: "Es taču tev teicu, ka cigaretes tevi nogalinās!"

To cigareti es nepirku, man viņu iedeva viens bomzis, kas sēdēja pie veikala un dzēra vanaga alu. "Dai sigaretu," es viņam teicu, un viņš iedeva. Es zinu, ka viņš ir latvietis, un viņš zina, ka tāds esmu arī es, bet tas piederējās pie tās "sajusties krutam" lietas. Nu, jūs jau saprotat!

Gāju pa ielu un pīpēju. Iekšā es, protams, nevilku, citādi šausmīgi jāklepo. Negribu jau arī saslimt ar vēzi, tāpat problēmu pietiek. Sākumā vienkārši turēju to cigareti zobos, bet jau pēc dažiem soļiem sāka asarot acis no kodīgajiem dūmiem, tāpēc paņēmu to rokā starp diviem pirkstiem, pa laikam pieliekot pie šauri savilktajām lūpām.

Ejot garām skolai pamanīju divas meitenes, vidusskolnieces, kas stāvēja netālu no ieejas un sarunājās. Es, uztaisījis savu krutāko sejas izteiksmi, pasmaidīju un piemiedzu meitenēm ar aci, pamādams viņām ar galvu. Abas mirkli saskatījās un sāka ķiķināt, kaut ko čukstēdamas vien otrai ausī. Kuces. Gāju tālāk neapstādamies.

Biju jau pie parka, kad kaut kas sagriezās vēderā. Bija tāda sajūta, it kā es tikko būtu izbraucis tajā karuselī, kas vienreiz bija pie mums atvests. Nodomāju, ka tas laikam no zirņiem, ko ēdu pusdienās, un paņēmu zobos cigareti, lai vērstu domas uz to, cik kruts es esmu.

Kad pamodos, jau krēsloja. Es gulēju zālē netālu no ceļa. Blakus kāds bija vēmis. Izskatījās, ka arī ēdis zirņus. Labi vēl, ka mani neapvēma! Cigarete arī bija izdegusi. Notīrīju zemi no savām drēbēm un devos mājās. Tur mamma jau bija priekšā, paostīja mani un prasīja: "Kas, tu pīpējis esi? Tev drēbes smird." Es sataisīju nevainīgu seju un atbildēju: "Nu, ne taču! Man draugs viens pīpē. Blakus stāvēja."

Šķiet, kādam laikam krutuma devu būšu uzņēmis. Nākošreiz būs jāpamēģina smēķēt un dzert alu vienlaicīgi, tas esot vēl krutāk.

Vakar pa televizoru skatījos jaunāko latviešu humora raidījumu un vēlējos dokumentēt savas emocijas, ko tas radīja. Ja tu šo raidījumu neredzēji, varu tevi nomierināt - es šobrīd ļoti vēlētos būt tavā vietā. Savu tālraides kasti es neizslēdzu jau pirmajā raidījuma minūtē tikai tāpēc, ka man bija slinkums celties no dīvāna un meklēt kaut kur kā vienmēr nobāzto pulti. Tās bija pusstundu ilgas mocības - skatīties, kā trīs cilvēki padara sevi par muļķiem, mēģinot mani sasmīdināt ar neveiklām parodijām un stulbām intervijām. Pat Varakļānu pamatskolas piektās klases meiteņu uzstāšanās popielā izskatījās profesionālāka par tām šausmām, ko es redzēju vakar. Ja vēl par dažiem jokiem varētu mēģināt vismaz vārgi pasmaidīt, tad to izpildījums pilnībā apklusināja šo vēlmi. Tad jau labāk es lasītu Konrāda dienasgrāmatu nekā vēlreiz skatītos Brīnišķīgās vakara ziņas. Viss, man vairs nav ko teikt, bļe!

Un nobeigumā es vēlējos apsveikt vietējo televīziju un pašmāju talantus, kas beidzot radījuši lielisku, dzirkstošu joku un pozitīvisma pilnu raidījumu, kuru kā vienmēr sabojā mana izvarotā humora izjūta un latvieša - malā stāvētāja - nodirsēja sindroms.

Mūsdienās ir tik viegli uzzināt, ko cilvēki vēlas. Atliek tikai paskatīties, kādus vārdus viņi meklējuši gūglē, un viss kļūst pavisam skaidrs. Šodien es nolēmu beidzot kļūt par populāru blogeri un izdabāt visām jūsu stulbajām vēlmēm, tāpēc ar gūgles analītiķa palīdzību izveidoju sarakstu ar tēmām, kas interesējušas šīs lapas apmeklētājus. Te būs daži nosaukumi maniem nākošajiem rakstiem:

• divdomīgas mīklas
• geju rotaļlietas bērnībā
• hipotēze par muguras sāpēm
• ka no papira izlocit cuku
• ka pagatavot sunu apgerbu
• kā uzcept lācīšus?
• mazmājiņa lietošanas pamācība
• pamācība pēcpuses slaucīšanai
• parisa hiltone krāsojās
• plēst plest atšķirība
• rotaļlietas no tualetes papīra rullīšiem
• vēlos būt uzmanīgs
• viena kāja vēsāka

Tu drīksti komentāros balsot par sev tuvāko tēmu. Drīksti arī nebalsot. Man pie kājas (tās, kura vēsāka).

Man dažkārt patīk sarunās ar laikabiedriem iespraust kādu šķietami erudītu frāzi, kuru neviens no klātesošajiem nesaprot, bet visiem ir bail pārjautāt, ko es ar to domāju, jo neviens negrib izrādīties muļķis, kurš nekā nezina par mākslu, kultūru un citām sabiedrībā aktuālām tēmām. Gluži kā tajā stāstā par Sokrāta kurpēm. Katrs taču kādreiz grib izskatīties gudrāks nekā patiesībā ir.

Es esmu slikts sabiedrības elements, to es sapratu jau ļoti sen. Ja kāds jautātu, kad es pēdējo reizi sabiedrības labā esmu izdarījis kaut ko labu, man būtu ilgi jādomā. Es nemēdzu palīdzēt vecām tantiņām panest smagos iepirkuma maisus un akliem cilvēkiem pāriet pāri ielai. Es nepiedalos apkārtnes sakopšanas talkās, ja vien mani uz to nepiespiež. Es nedodu ubagiem naudu un neziedoju labdarības organizācijām un ne jau tikai tāpēc, ka man nav liekas naudas. Galvenais iemesls tam visam ir tas, ka es vienkārši esmu egocentrisks aunapiere. Es vados pēc principa - izdzīvo stiprākais (kamēr vien es pats piederu pie tiem "stiprākajiem"). Ja tu nespēj parūpēties par sevi pats, tad labākais, ko tu no manis vari sagaidīt, ir daļa no gaisa, ko es elpoju. Un arī tikai tad, ja man tas paliek pāri. Zinu, ka lielākā daļa cilvēku tagad ar baudu paņemtu divas sarūsējušas naglas un izdurtu man acis, pēc tam pakarot mani pilsētas centrālajā laukumā uz liela gaļas āķa, par tik nejaukiem vārdiem.

Protams, nav jau tā, ka es esmu slikts cilvēks. Es esmu laipns un izpalīdzīgs, un saprotošs, un tā tālāk, bet, manuprāt, cilvēki, kas nodarbojas ar labdarību, kaut ko kompensē. Varbūt viņi sev neliekas pietiekami labi, vai jūtas kādam kaut ko parādā. Vai vēlas būt pārāki par citiem, lepojoties ar savu filantropisko dvēseli. Nezinu. Es jūtos labi arī tāds, kāds esmu.

Bet ne jau par to es šoreiz gribēju runāt. Vēlējos pastāstīt, ka pirms kāda laika es kļuvu par ziedotāju. Jūs jau droši vien zināt, ka Mareks, kurš Internetā izpaužas lapā ar nosaukumu briic.lv, plāno izdot bilžu grāmatiņu. Tāpēc es sasitu savu krājkasīti, salasīju visus iekrājumus un atdevu tos Marekam. "Bet kā tad ar taviem principiem?" jūs jautāsiet? Pavisam vienkārši! Es taču nenodarbojos ar labdarību. Ne jau Marekam vajag izdot to grāmatiņu, bet man vajag to dabūt sev. Un vienīgā iespēja, kā to izdarīt, ir atbalstīt grāmatas izdošanu. Tikai un vienīgi egoistisks aprēķins. Tā, lūk! Tāpēc, ja arī tu kaut nedaudz saproti, kas tev labs, tad atbalsti Mareku jau šodien! Rīt var būt jau par vēlu.

Vakar biju aizgājis pie friziera. Nezinu, kāpēc es to darīju. Laikam vienkārši gribēju uzzināt, vai tur viss vēl notiek tāpat kā agrāk. Pēdējo reizi frizētavā es biju ļoti sen, tas, šķiet, bija pirms bērnudārza izlaiduma. Beidzot minēto mācību iestādi, bija paredzēta fotografēšanās, un man taču bija jāizskatās solīdi, tāpēc mamma mani aizveda pie friziera. Un ne jau pie šāda tāda mazpilsētas apcirpēja. Speciāli šim pasākumam es tiku aizvests uz Rīgu un nogādāts vislabākajā pilsētas frizētavā (nu labi, droši vien to nevarētu saukt par vislabāko, bet slikta tā pavisam noteikti nebija). Frizierei uz galvas bija melni skruļļaini mati un mugurā adīts lillā džemperis. Divdesmit minūšu laikā viņa man izveidoja glītu zēngalviņu ar celiņu kreisajā malā, un pavisam drīz es jau biju atceļā uz mājām. Vēl joprojām man ir grūti atcerēties to skaisto dienu bez sentimentālas nopūtas. Diemžēl to pašu es nevarētu teikt par vakardienu.

Tātad, kā jau minēju, vakar biju aizgājis pie friziera. Noliktajā laikā ierados frizētavā, un mani sveicināja blonda Jēzus vecuma sieviete un stādījās priekšā kā Līga, aicinādama mani atģērbties un sēsties melnajā krēslā. Viņai bija balti zobi, un viņa smaržoja pēc aprikozēm. Smaidot nopētīdama manu galvas apmatojumu (uz brīdi man pat šķita, ka viņa drīzāk smīn, nevis smaida), viņa jautāja: "Nu, ko darīsim?" "Griezīsim matus," es pārsteigts atbildēju, pie sevis nodomādams, "stulbā blondīne, ko tad citu es te varētu darīt?" Tad viņa man jautāja, kādu frizūru es vēlos, un es atbildēju, ka nezinu, laikam jau kaut ko normālu. Ap to laiku man sāka rasties šaubas par tās dāmas profesionalitāti. Kad es eju pie zobārsta, viņš taču man neprasa: "Nu, ko tad šodien darīsim? Ieliksim kādu plombi vai varbūt izrausim gudrības zobu?"

Tad Līga nocēla no plaukta lielu, glaunu grāmatu biezos vākos un nolika to manā priekšā. "Te būs dažas frizūras, paskaties, varbūt atrod kādu, kas patīk". Grāmatā bija tikai bildes. Tajās bija attēloti dažādi geji, metroseksuāļi un citi maiga paskata puiši. Katrā otrajā lapā manas acis automātiski noslīdēja uz fotogrāfijā redzamās personas krūšu rajonu, lai pārliecinātos, ka tā tiešām nav sieviete. Mirkli neizpratnē šķirstījis grāmatu, es jautāju frizierei, vai viņai gadījumā nav tāda pati grāmata ar vīriešu frizūrām. "Tās visas ir vīriešu frizūras," viņa atbildēja. - "Kas tu pāķis esi, vai?" To pēdējo teikumu Līga skaļi neteica, bet, spriežot pēc viņas balss tembra, noteikti padomāja gan. "Beidz tu mani apdirst, vecā govs, labāk iemācies šķēres rokā noturēt, pirms tēlo frizieri!" Es arī to skaļi neteicu, bet nodomāju gan. Divreiz. Pēc tam es pieklājīgā balsī sacīju, ka man vēl tomēr mazliet jāpārdomā manas jaunās frizūras koncepcija un jāpakonsultējas ar savu stilistu. Un vispār augošā mēnesī neesot labi griezt matus, tāpēc es droši vien pienākšu kādu citu dienu.

Tā, lūk, beidzās mans frizētavas apmeklējums. Izskatās, ka frizieru pasaulē pēdējos gados ir iestājies pamatīgs pagrimums. Agrāk gan bija labi - nevienam nebija jāstāsta frizieriem, kā griezt matus. Viņi paši to pavisam labi zināja. No klienta tika prasīts vienīgi sēdēt nekustīgi un palaikam pagriezt galvu vajadzīgajā virzienā, lai frizierim nebūtu jāmocās, staigājot turpu šurpu. Un vēl šad tad jāpietur meistara cigarete, kad tās dūmi viņam sāka kost acīs.